Cycling Gotland

(15)

Vispār viss sākās ar to, ka mēs teju vai nekur neaizbraucām. Pulkstenis nepiedodami skaitīja minūtes līdz pēdējam check-in brīdim, bet Atbalsta Grupa vēl joprojām bija ceļā un orgkomiteja sāka izskatīt dažādus alternatīvus variantus tuvākās nedēļas pavadīšanai; sākot ar prāmja biļeti nākamajam vakaram un beidzot ar iespēju nospļauties uz visu un doties apceļot Dievzemītes krāšņās āres.

Taču dievības izrādījās pozitīvi noskaņotas un labā garastāvoklī, kā rezultātā pagājušās sestdienas vakarā Š.lv radošais kolektīvs uzmontēja savus vellapēdus (ar pilnu aprīkojumu (apģērbs, guļammaisi, pārtika) tie sver kā neliels 1. pasaules kara tanks) krāšņā kuģubūves šedevra «Vaņa Tallinā» autoklājā un ar zināmām aizdomām sirdī kāpa uz prāmja, lai apmeklētu brašo jūrasbraucēju Olafu zemi. Kā bija, ko redzējām, ko jums ieteikt -- par to tad arī vēstīs šī sāga.

Sāksim ar nelielu, romantisku atkāpi par prāmi. Uzskatu, ka katram nostaļģijas un siltu jūtu vadītam pilsonim kaut reizi būtu jāapmeklē minētais transporta līdzeklis, jo tik dzīvi 80-ie nebūs vairs nevienā diskonakts pasākumā. Ij mehanizatoru danči, ij dzīvā mūzika, šovprogramma un publiska jubilāru sumināšana -- principā jelkāds Zlēku kultūras nams iet kaktiņā kautrīgi uzsmēķēt belomoru. Taču vai nu tas ir svarīgi? Pāris alutiņi par nesaprātīgiem (tobrīd tā likās) 2.70 Ls un pēc saraustītā miegā vadītas nakts mēs izceļamies Stokholmā.

Sirmā zviedru zemes galvaspilsēta mūs sākotnēji interesē tikai lai atrastu dzelzceļa staciju, sapakotu savu mantību uz Nīneshamni vedošajā vilcienā un, lieki minēt, šajā pilsētiņā arī nokļūtu. Lai realizētu šo ideju pieļaujam pirmo kļūdu, par kuru uzreiz gribētu jūs brīdināt -- lai cik draudzīga vellapēdistiem būtu Stokholma (un tā patiešām ir draudzīga, kaifs neizmērojams), ir tieši viena dzelzceļa stacija, kur ieeja ar šiem ekoloģiskajiem transporta līdzekļiem ir stingri noliegta: Stockholm Central. Kaut kādām necilvēcīgām metodēm izdevās no vietējā klerka izdibināt, ka pieturas punkts, kas mūs interesē, dēvējas Stockholm South. Un atrodas kaut kur. Kurš to var zināt - kur.

Un te nu pirmo reizi patiesi noderīgs izrādās papildaprīkojums: GPS devaiss komplektā ar iGo kartēm. Lieta neaptverami ērta -- ar GPS palīdzību, lai lieki nav jāmeklē, noskaidrojam, kur mēs šobrīd esam, no staciju saraksta izvēlamies mums interesējošo un palūdzam mazajam, smieklīgajam devaisiņam uzzīmēt mums route. Tas arī viss, jāmēģina tikai to +/- iegaumēt un sekot.

Paši vilcienā, vellapēdi vilcienā -- nupat, varētu domāt, ir iestājusies Laime. Taču nea, skandināvu pārsteiguma dievi no mums neatstājās. Izrādās, ka līdz kuramturaugustam vilciena satiksme uz Nīneshamni noraujas pusceļā un tālāk maršruts mērojams ar autobusu. Un vellapēdus ir iespējams pārvietot tikai Ļoti Speciālā Autobusā ar kodēto nosaukumu 35C.

Ļoti Speciālais autobuss ieradās pēc pusotras stundas. Pārsteidzošā kārtā pie stūres šim kravas milzenim izrādījās samērā neglīta, neliela formāta zviedru mamzelīte, kas par spīti necilajam paskatam palīdzēja mums iedabūt agregātus kravas nodalījumā un aizgādāja uz galapunktu, kur gaidījā kārtējā Pārsteiguma dievību sagādātā dāvana. Prāmis uz Visbiju ap plkst. 19:00 maksā ~40 latus no deguna. Ir iespēja nevaikstoties maksāt, ir iespēja gaidīt pusnakti un braukt pa lēto. Par pēdējo variantu tad arī konsīlijs vienojas, jo ideja izbraukāt visu šo pasākumu ar salīdzinoši nelielu budžetu vēl ir dzīva (naivie mēs).

Tā nu Visbijas ostā ierodamies 3-os naktī. 3 kilometri līdz kempingam pa miglu un tumsu, izjūtas pilnīgi fantastiskas un tā vien šķiet, ka vellapēdi ripo 3x ātrāk, nekā pieņemts dienasgaismā. Nupat jau apstāklis, ka kempinga reception ir slēgta un nekāda saprātīga naktsmītne mums nedraud, pilnīgi nešķiet pārsteidzošs. Ar apsardzi sarunājam telts vietu, uzslienam pārvietojamos mitekļus, taču pēc visas šīs rosīšanās prāts uz miegu vairs nevelk -- dodamies pasēdēt pie jūras, pavērot tālumā esošās pilsētas aprises un tikai tad mēģinam iemigt. Kaut uz pāris simboliskām stundām.

Pirmdienas rīts. Visbija. Principā par šo pilsētu pat nav daudz ko stāstīt, domāju, ka visu noskaņu izteiks bildes.

To patiešām apjož ~3km garš mūris, tajā patiešām sensenos laikos celtas, bet pēc tam, līdz ar Pareizās Reliģijas maiņu - pamestas baznīcas, tā tik tiešām ir sanatorija sirdij un dvēselei.

Tā kā atbalsta grupa sastāv no divām jaunkundzēm un uz to brīdi jau samērā ņerkstoša 8-gadīga jaunēkļa, Š.lv kolektīvs nolemj atšķelties un uz pirmo pieturas punktu ar pretenciozo nosaukumu Roma (viens no lielākajiem miestiem Gotlandes iekšienē) doties pa apvedceļu, ļaujot pārējiem tur nokļūt nominot padsmit kilometrus pa taisnu maršrutu. Mūsu, savukārt, pirmās dienas trase izskatījās šādi.

Brauciens patīkams, ceļi labi, šoferi pieklājīgi un, ironiskā kārtā, pārvietojas ar ātrumu 90 km/h, ja uz zīmes tā ir attēlots. Jocīgi un neierasti, acīmredzot galvu izmanto arī domāšanai, ne tikai ēšanai. Sākumā dabasskati gluži kā Latvijā...

...bet uz ziemeļiem top ziemeļnieciskāki.

Gar ceļa malām seno vikingu miskastes. Nejaušs garāmgājējs to varētu noturēt par ceļa stabiņu, bet esmu pārliecināts, ka antīkie Olafi šādus vāciņus virināja ka nemetās, lai izmestu savu ōlus bundžiņu.

Starp citu, runājot par alu. Ir prātam neaptverami tas, ko zviedriem ir izdevies izdarīt ar šo cēlo dzērienu. Kautrīgi nepieminēsim cenas krogos, bet ievērosim, ka pats spēcinātākais gaiši dzirkstošais dzēriens mazformāta bundžiņā ir ne tikai neliels un dārgs, bet arī veselus (te drīkst ķert pie sirds) 2.5% spēcīgs. Mazliet mierina tas, ka blakus plauktā atrodami Guiness un Murphy's , īru stout-i, tumši un tumīgi...

...downgreidoti līdz 3.5 abarotiem. Lūk, attēlā, vienīgais pareizais Zviedrijā lietojamais alus.

Pa ceļam obzervējām virkni 13. gadsimta baznīciņu, kas tajā dienā vēl izraisīja interesi, pētījām zviedru kapu tikumiņus un brīnējāmies, ka vai nu uz sociāliem vai reliģiskiem vai vēl vilks zina kādiem pamatiem, daži kapu pieminekļi ir gluži vienkārši novākti no laukuma un samesti sētmalē. Latvietim kā tipiskam kapu fetiša pārstāvim šis skats nešķita pareizs, bet neiesim jau nu strīdēties.

Uz vienas no baznīciņam attēlota šausminoša sāga par Olafu, kurš ar bozi sāpina pūķi, kuram ienācis prātā iekšķīgi notiesāt Olafa kaimiņu Svenu. To redzējis, nakti negulēju.

Roma sagādā kārtējo negaidīto šoku: ir tieši viena vieta, kur palikt pajumtes izslāpušam tūristam -- vietējais Bed&Breakfast, kurš pie visa izceļas ar to, ka uz vietas nav neviena administrācijas pārstāvja. Atslēgas, apmaiņā pret kronām, pieejamas vietējā Statoil (pabriesmīgs ūķis, darba laiks līdz 21:00, diez kādas ir iespējas izmitināties iebraucot vēlāk?), sanmezgli -- gaitenī, un pie visa kaimiņos trakojošs zviedru pāris, kas uzskata, ka velosipēdi, pieslieti pie emergency exit durvīm, rada tiešus un nepastarpinātus draudus viņu dzīvībām.

Acīmredzot ugunsgrēki ik nakti ir iesrasta lieta. Nu vai mācību trauksmes, kā miera laikos, un tas kurš nepaspēja -- dabūs pa dibenu.

Anyway, tas viss nevar atsvērt iespēju izgulēties mīkstās gultās, pielādēt visu plašo elektronikas klāstu un gatavoties nākamajai dienai.

Nākamā diena iezīmējas ar konkrētu plānu nokļūt Lickershamn līcī. Sākotnēji aizmālējam pavadošās grupas ačteles ar baikām par 40 km max, kas mums būtu jāveic, lai gan dabā noskrietais ir gandrīz 60.

Taču uz vietas mūs sagaida prātam netverams krāšņums -- augstākā Gotlandes klints, erozijas akmeņi, kas laiski gozējas saulītē jau kopš ledus laikmeta atkāpšanās, kā arī kempings, kur par mitināšanos mājiņā ar verandiņu un mangāli, ledusskapi un plītiņu, zviedru kapitālisti prasa nieka 10 latus no personas. Visu cieņu, kapitālistu kungi, es tur vēl kādreiz atbraukšu.

Trešdiena -- tīrs un nepastarpināts velosports ar mērķi laicīgi nokļūt ostā. Piestājam Lummelundas alās, taču uzzinam, ka lai apmeklētu šo mātes dabas pieminekli mums buržuju kabatās jāiegrūž pa 9 lati no interesenta, līdz ar ko vēlme strauji noplok.

Pavadam vēl pāris stundas Visbijā iemalkojot alu un drīz vien dodamies uz ostu, kārtējo reizi brīnīties, kā vienā šādā prāmī var satilpt TIK daudz auto transporta un pēc pārdesmit minūtēm motorizēto līdzekļu parādes kāpjam atpakaļ, mērot mājupceļu.

Jau atkal autobuss, vilciens, Stokholma. Šoreiz pāris stundiņas pavadam Stokholmas ielās, lai secinātu, ka pēc 10 gadiem te atkal šķiet interesanti un kādreiz varētu atbraukt vēl. Un tepat jau «Vaņa Tallinā», tā pati kultūras programma, tautieši, mehanizatori... jā, te gan es gribētu nopauzēt, lai izstāstītu jums lūk ko. Kad vakarā jaunākais kolektīva dalībnieks bija izsmēlis pēdējās manas pacietības atliekas, es pieņēmu lēmumu par spīti visam doties augšā uz bāru un mazliet atpūsties, vērojot piedāvāto šovu. Uz skatuves uzstājās ikkkkauņu vokāli instrumentālais ansamblis, deju placī valceri grieza visdažādākā publika raibā vecumu diapazonā no 50 līdz 150 un tam visam pa vidu -- džentlmenisks latvju pensionārs ar kaut kur netālu nocopētu daiļavu, kuri izpildījās tā, ka rokas un kājas vien pa gaisu zibēja. Un te mūzika noklust, gaismas nodziest, ikkauņi atvadās un piesaka deju šovprogrammu. Uz skatuves iemirdzas prožektori, tā piepildās ar dūmiem, atskan pirmie akordi... un latvju džentlmenis saprot, ka šo iespēju nevar laist garām, tver daiļavu pie rokas un norauj šova sākumu ar kārtējo valceri, publikai un sev par prieku.

Un tas arī viss, brīvdienas beidzās kā nebijušas, lai gan nespēju noticēt, ka tas viss ir noticis nepilnas nedēļas laikā.

Tips'n'tricks

Lūk lietas, kas varētu interesēt, ja jums ir vēlme atkārtot līdzīgu ceļojumu:

Uz prāmjiem velosipēds tiek uzskatīts ar auto transportam līdzvērtīgu uzparikti, kas nozīmē, ka check-in sākas ātrāk un visas rindas jāmēro kopā ar auto. Drīkst bezkaunīgi līst priekšā rindai, tas tiek uzskatīts par pašsaprotamu, vismaz zviedru galā.

Velo satiksme ir ideāla un gājējam nebūs maisīties tev pa kājām. Te gan ņem vērā, ka tev nebūs vizināties pa ietvēm, ja tās nav atbilstoši nomarķētas. Tas ir tikai godīgi.

Nokļūšana Visbijā iespējama no Nīneshamnes (1h ar vilcienu no Stokholmas) vai Oskarshamnes (kaut kur dziļi laukos). Prāmim ceļā aiziet ~3h, ir jēga ņemt Front Deck vietas, kur availabli ērti sēdekļi, kino utml. ērtības.

Cenas -- proletāriešu prātiem neaptveramas. Viesnīcas pieejamas par vēl salīdzinoši saprātīgām izmaksām (2vietīgs, ļoti labs numuriņš Nīneshamnē pie pašas ostas ~60 Ls), bet par ēšanu aizies viss kapitāls un vēl piecītis. (2 krietni grila hamburgeri ar pāris aliem un kafiju -- 24 Ls). Zem lata var iegādāties labi ja košļenes, pat minerālūdens pudelīte maksā dārgāk. Kempingā pie Visbijas par telts vietu vien mums mēģināja piedzīt 16 Ls. Bezkaunīgi nesamaksājām.

Izmitināšanās iespējas Gotlandē jāizzin jau laicīgi, jo par spīti iedomātajam olafi nelutina ar kempingu / viesnīcu katrā mazākajā miestā. Un arī lielākos ne. Tāpat jārēķinās, ka veikali strādā labākajā (!) gadījumā līdz 22:00, bet 20:00 ir normāls laiks lai slēgtu; maizes, sulas un krabju pastētes iegāde jāizveic laicīgi.

Ar 3 dienām ir stipri par maz, lai aplūkotu visu, kas sakoncentrējies šajā salā. Ir noteikti jāapbrauc to vismaz pa perimetru un tas arī, visticamāk, tiks darīts nākamgad. Un neviena iepriekš minētā negācija nespēj atsvērt to mieru un krāšņumu, kas tur ir rodams. Take my word for it, bija katra metra vērts.