Shulcs.lv
Pēdējie komentētie
Atgadījums otrā pasaules galā kaut kad 2011. gada martā (11)
Velosipēdings františeku zemē, Pt.1: Berouna (11)
Ja kādu interesē... (109)
Māksla un Kultūra Písekā (5)
Velosipēdings Františeku republikā, Pt2. Libkovice pod Řípem- Mělník- Mělník- Mělník (8)
Visvairāk komentētie
Ja kādu interesē... (109)
Freak out! (69)
Domājam uzmanīgāk (68)
Soc. opros (67)
Tiem, kas te ilgāk par gadu (61)
Jaunākais runātavā
tiem kam nav OFFTOPICA (13)
Nez kas no tā visa sanāks?... (18)
Vēl viens horoskops (394)
Pavilkos (9)
Ziemassvētki (6)
 
dienas atziņa
vēl par tēmu
shulcs.lv šodien
d

Atgadījums otrā pasaules galā kaut kad 2011. gada martā

 

(11)

13.03.11. 22:48 (bullshits)

Nu jā, un tad es vēl šodien mēģināju noformulēties par Japāniju un to, kāpēc es šo atgadījumu uztveru mazliet personiski.

Nosika k-ga visnotaļ racionālās pārdomas trigerēja.

Jo jā, protams, es nevienu tur nepazīstu, formāli man ir vienalga.

Bet.

Vei, mēs, urbānie cilvēki (NB: es te turpmāk runāju tikai par sevi), mēs kaut kā mēģinam sevi nodalīt no šīs planētas reālijām. Bez žēlastības iznīcinām kukaiņus un sīkus grauzējus sev riņķī, radām apstākļus, kuros ne sals, ne karstums nesagādā diskomfortu. Kur lietū tu nesamirksti, zeme nepārvēršas dubļos, kanalizācijas sistēmas aprij visu, kas ir nolijis, un tu turpini staigāt pa cietu asfaltu, varbūt pārlekdams nejaušai peļķei. Kur ēdienam nav jādzenas pakaļ pa visu netālo mežu, nē, kur ēdiens pat pašam nav jānosit, tas tiek pasniegts plastikāta šālītēs ar smaidīgas cūciņas grafisku atainojumu.

Mēs dzīvojam laikmetā, kad norauta roka, kāja vai lode galvā nenozīmē, ka mūžiņš ir beidzies un var pamāt atvadas plašajai pasaulei. Mūsu medicīna nedara brīnumus, taču paskatīsimies objektīvi, nevis uz pierastā fona: mūsu medicīna dara brīnumus.

Šitajā savā urbānajā kokonā mēs jūtamies pasargāti no visa, kas notiek apkārt. To, kas notiek apkārt, mēs saucam par Dabu un visādi cīnamies par tās Aizsardzību, kā arī apmeklējam zooloģisko dārzu, lai uz to paskatītos.

Atpakaļ pie stihijām. Ja kas tāds notiek kaut kur ekvatora rajonā, valstiņā par kuru tu nezini Neko, līdz ar ko pieņem, ka to apdzīvo ādās tērpti mežoņi, kuri ar rungu sit no palmas riekstus, pielūdz albīnu oposumu un pret malāriju cīnās, šamanim kutinot sasirgušā pēdas, — tu palasi ziņas, aptver, ka tur ir noticis visnotaļ pizģecs, taču parausti plecus. Džungļi un zaru būdas, ko var gribēt, tā tu padomā savā omulīgajā dzīvoklī 5. stāvā.

Savukārt Japāna ir kaut kāds (urbānās) civilizācijas flagmanis un etalons. Visaptverošs haiteks, kārtība un drošība, organizētība, plastmasa un dzelzsbetons.

Un tad vienā brīdī to, kas šķiet vēl labāks patvērums, nekā tava paša patvērums, vienkārši nones k jebeņam.

Un tad paliek kaut kā dīvaini.



d

Lovesong

 

(2)

13.03.11. 17:57 (praha)

Jā, biedri, šito... Nu es nezinu, ko jūs, piemēram, šajā sestdiensvētdienas naktī sadarījāt, bet es varu atskaitīties par savējo.

Bija tā, ka pēc dažiem varen jestriem alusiem ar mūsu blondo kamerādku visādos oranžbāros un jiržikkrogos, es stāvēju tur augšā Vinohrados, uzliku ausis, nospiedu Spēlēt podziņu un nolēmu izbaudīt jauno R.E.M. kreatīvu, apvienojot to ar naksnīgu pastaigu pa pavasarīgu pilsētu. "Nočāpos-ka te lejā līdz Karlovo Namesti", tā es pie sevis tobrīd padomāju.

Divas stundas vēlāk es secināju, ka sen, sen nebiju juties tik laimīgs.

Čāpoju lejā no Vinohradiem uz centru, kur ap diviem naktī dzīvība vēl kūsā, tauta klejo pa krogiem, tad uz Karlovo Namesti, cauri parkam, kur sastopams vien kāds rets bomzītis, tad pāri tiltam, kur pārmaiņas pēc nav neviena tūrista. Ej, skaties uz Petržinas gaismiņām, skaties uz vecpilsētu un sāc domāt, ka pēdējais, kas šobrīd dzīvē vajadzīgs — tā ir kāpšana tramvajā un tupa kaut-kur-braukšana. Manevrs pa kreisi, kādu brīdi pa elegantu krastmalu, tālāk to sāk nomainīt visnotaļ industriāli rajoni, te kādreiz Prāga beidzās, tagad tas ir pusceļš uz manu zoļiku. Pa kreisi, pāri upei, Vyšehrada, kurā nez kāpēc nodzēstas visas gaismas un tie divi baznīcas torņi tādi knapi jaušami pret debesīm, tikmēr pa labi neona bultas norāda uz sarkani izgaismotu ēku, kurā ceļinieku sagaidīs un aprūpēs dzīves nogurdinātas palaistuves.

Un ej tāds pa vidu starp šiem objektiem, vēl mazliet piedomā, ka varbūt izmantot iespēju iekāpt tramvajā, kam vajadzētu būt apmēram kvartālu no šejienes, bet šī doma nu jau tiek noraidīta pašos pamatos, tepat vēl viens mazs manevrs pa kreisi un viss, es jau esmu lejā pie pašas upes, tur, kur parasti braukts ar veļikiem uz centru saules apspīdētās dienās, tagad tur migla, tumsa, viss nepazīstams un jocīgs un saaaaasodīti skaisti.

Hlubočepy, pēdējā iespēja iekāpt tramvajā (dilemmas otrā pusē - kāpiens jebanajā Barandovas klintī), uzminiet nu, ko es izvēlējos. Maršruts gar tukšu šoseju, kuru apdzīvo steidzīgas policijas mašīnas, bet šitāds maršruts ir pārāk īss, pārskrienam pāri, tepat ir buržuju villu rajons, caur kuru var mājās nokļūt līkumotāk, taču estētiskāk.

Un tad, kad beidzas tie akmensbluķi un krūmāji, tad var vienkārši apstāties, aizpīpēt un no augšas paskatīties uz visu Prāgu.

Un tur parādās sajūta, ka šī pilsēta ir vislabākais, kas manā dzīvē jebkad ir noticis. Patiešām, patiešām.

Tur lejā, pie upes, pat iestājās škrobe par to, ka viss redzamais nav ne nofilmējams, ne nobildējams, parādījās vēlme izvilkt telefonu un padalīties ar kādu sajūtās verbāli, tak ir jau pāri trijiem naktī, un pat ja zvana saņēmēja pirmā reakcija nebūtu "atpisies, ļauj gulēt!", ir skaidrs, ka tāpat neko no attēlā redzamā vārdiski tālāk nenodot. Tie, kas zina, par ko es — tie sapratīs, pārējiem — neizstāstīt.

A tas jaunais R.E.M. kreatīvs viduvējs visnotaļ.



d

Velosipēdings Františeku republikā, Pt2. Libkovice pod Řípem- Mělník- Mělník- Mělník

 

(8)

21.08.10. 18:05 (velo)

Kā jau var nojaust, iepriekšējā postā aprakstītais, protams, atstāja organizācijas apziņā neizdzēšamas pēdas, taču mācīties no savām kļūdām — tā ir kaut kāda lūzeru metode. Pēc vīkenda lietus mākoņu pašā vidū (par to kaut kad citreiz) entuziasms bija atgriezies (te lasītājs drīkst savilkt paralēles ar bezrūpīgu pastaigu pa grābekļiem) un uz visu galvu sistā trijotne atkal segloja bērīšus, šoreiz lai apmeklētu kolektīvo kamerādku Renātu viņas ārpuspilsētas rezidencē ar krāšņo nosaukumu Libkovice pod Řípem.

Tur netālu esot kalns.

Tas nav smieklīgi.

Vārdsakot pasākums, kā jau allaž, bija rūpīgi saplānots pa minūtei, mēs esam gaiši un pozitīvi cilvēki, smīdināt dievus nav žēl: ap pusdienlaiku satikties Masarika vārdā nosauktajā dzelzceļa stacijā, iegruzīt bērīšus vagonā, atslieties ērtos beņķīšos, lai pēc tam, uzspēlēti elšot, nomītu tos 7km līdz galamērķim. Nu un svētdien pievērstos sportiskām aktivitātēm, ripinoties līdz galvaspilsētai.


Lasīt vēl »



d

Velosipēdings františeku zemē, Pt.1: Berouna

 

(11)

17.08.10. 20:36 (velo)

Šitāds atgadījums bija pirms pāris nedēļām.
Radās šīs vietnes radošajam kolektīvam un kolektīvajai kamerādkai Dacītei koncepcija par lēnu, mierīgu, nesportisku pavizināšanos ar veļikiem. Nu tā nesteidzīgi, lieki nenogurdinot savus intelektuālā darba izmocītos organismus, piemēram gar Berounkas upīti līdz Karlšteinai, tur tomēr dabasskati, tūrisma industrija labi nostādīta, gan jau kādu apmešanās vietu arī sameklētu, vārdsakot priekšā stāvošais vīkends rādījās viss gaišos, omulīgos toņos, jo upēm ārkārtīgi reti novērojama tieksme tecēt pret kalnu. A walk in a park, basically.

Aha.


Lasīt vēl »



d

Ah shit!

 

(1)

12.08.10. 00:12 (bullshits)

Šitāds atgadījums bija. Kamerkrogā, tātad, kaut kādam pārītim uznākusi Romantikas Lēkme, šamie saber sūri, grūti pelnītās kronas iekš džūkboksa, lai izvilinātu no tās šaitana kastes saldsērīgu meldiņu, un metas griezt valceri, turpat pa vidu aliem, cigarešu dūmiem un citām pasaulīgām lietām un vielām. Ļuboffj, vārdsakot.

Notikums nebūtu ievērības cienīgs, ja viņiem līdzi nebūtu paķerts ģimenes mīlulis un cilvēka labākais draugs, tautā dēvēts par stafordšīras terjeru.

Šito ieraugot, nabaga suņa sākumā ahujel. Pilnīgi. Ačteļu pāris raudzījās uz saimniekiem ne mazākā stuporā, kā apustuļu bariņam, kad Jēzuliņš izlēma paņemt šortkatu un iet pa ūdens virsu. Zvēriņa smadzenēs plaiksnīja zilie logi un sistēma bootojās pa jaunam.

Diemžēl smadzeņu restarts nepalīdzēja, jau minūte, bet attēlā redzamais nemainījās. Nabaga suņam sākās histērija. Šitik ārprātīgi rejošu un trakojošu suņagabalu es šai valstī nebiju redzējis nekad, as in nekad. (Kabatas formāta žurksuņi ar lielummāniju neskaitās).

Un nav jau ko pārmest. Ja godīgi, skats no malas patiesi neko labu neliecina. Notikums atsauca atmiņā gadu kaut kādu 1999., kad veikala NewYorker vietā, Vāclava laukuma galā, bija 3stāvu diskotēka ar brīnišķu skaņas izolāciju. Vakaros, pirms tramvaja, mēdzu paņemt kioskā pivcīti, aizpīpēt turpat lejā, un vērot Dejotājus bez skaņas.

Izjūtas pretrunīgas. Es tam suņam patiesi piekrītu, neviens nebūtu laimīgs par atklāsmi, ka vienīgie barotāji un pamīzt-vedēji ir okončaķeļno nobraukuši no saprāta sliedēm.



d

Vakara maiņa

 

(7)

02.07.10. 00:25 (idioti)

Tā, biedri tautieši. Jūs jau noteikti bajeņki, a es te mazliet pastrādāšu, ja nevienam nav iebildumu, mazums traucēju, trokšņoju, vai kā.

Šodien, tātad, mailos iebira divas no trim frāzēm, dēļ kurām, darba sakarā, varētu būt gatavs uz krimināli sodāmu pārkāpumu:

1) «Lieta tāda, ka vajag maketu atvērumam leišu žurnālā līdz rītdienas 10/11:00.»

Pasūtījuma noformēšanas taimstamps — 18:50 pēc Latvijas laika. Vispār ideja par kantori «Diennakts aģentūra» šķiet aizvien ģeldīgāka.

2) «Klientam patīk T krekla dizains, bet vēlas redzēt vēl pāris variantus.»

НАХУЙ??? Vot šitas «mēs maksājam, tāpēc jūs tagad cirka roņi» būtu ar sūdainu mietu jāizsit no to jebano marketinga daļu galviņām. Ja iespējams, protams.

Nu un 3), protams, nemirstīgais «paspēlēties ar krāsiņām / izkārtojumu», vidējā līmeņa menedžments joprojām uzskata, ka cilvēki tā runā, tādējādi viņi, pēc visādu deilu kārnegi padomiem, mēģina sazināties sarunu biedra valodā, bļaģ, jo viņu pasaulē nepastāv teikums «paprovējam bik' savādāk», viņu pasaulē divi latvieši Rīgā birojā angliski sarunājas.

Toties mājupceļš iepriecināja. Stāvu es tāds tramvajam astesgalā, gar logiem gaismiņas zib, austiņās ansamblis «True Live» rečitē, blakus divas zajkas pieparkojušās, kaut ko jautri triec. Nu tramvajs papilns, ibo vakars un tā. Nu lūk, piepeši atbrīvojas beņķītis, kā reizi viens, kā reizi blakus, zaikas засекли атас un ņemās uz akmens-šķēres-papīrīt's zīlēt, kura sēdīsies. Pirmajā raundā fouls, blondīne par ātru izmeta. Otrajā raundā niča, abām šķēres. Trešajā raundā blondīne ar akmeni vinnē rižo, jau taisās atpūtināt savas dzīves nogurušās kājas, tak tajā mirklī atveras tramvaja durvis, iekāpj viens ietukls Džentlmenis manā vecumā™ un ar precīzu trajektoriju iesēžas tajā pat nelaimīgajā beņķītī.

Sēdēja, nervozi skatījās pa logu, viegli sarka un ņihuja nesaprata, kāpēc visa apkārt esošā publika balsī smejas. Piecas minūtes pagājušas, piepeši paskatās uz viņu un atkal visi smejas. Mājās, domāju, daudz spogulī skatījās, bikšu rāvējslēdzēju parbaudīja un tā.



d

Māksla un Kultūra Písekā

 

(5)

26.05.10. 01:41 (travel)

Tādi laiki, biedri, tādi laiki. Patiešām, kopš pat Rīgas vizītes pirms Jēzuliņa dzimšanas dienas, nekur ārpus zeltainās pilsētas nebija izdevies izkļūt.

Tad nu vīkendā šī nekārtība tika labota, par galamērķi nospraužot pilsētu ar daudznozīmīgo nosaukumu Písek*. Pirmkārt tāpēc, ka visriņķī tika skandēts, kāds ārkārtīgi Piseckijs skaistums mūs tur sagaida, otrkārt tāpēc, ka sestdienas vakarā, kaut kādu nesaprotamu pilsētas svētku ietvaros, lepnie Pisekieši bija ieplānojuši Lielās Mākslas un Kultūras performanci — kora, orķestra un dejotāju izpildītu Orfa „Carmina Burana", pie kam izpildītu uz upē dreifējošas platformas, ar feijerverķiem, gaismām, nu vārdsakot viss kā pie pieaugušajiem, eku tālāk viss par Mākslu un Kultūru arī apstāstīts.


Lasīt vēl »



d

Steidzami numurā!

 

(2)

21.12.09. 14:11 (bullshits)

Nu tauta, kā būtu sadoties rokās vienam Ziemassvētku, fucking, brīnumam, a?

Sekojoša lieta.

Vajag Dell laptopa lādētāju. 19.5V, apaļais puļķis, plusiņš vidū.

a) uz nedēļu aizņemties, b) kaut kur pāris reizes piestaigāt ciemos un pabarot mazo nabadziņu.

Rīgā, protams.

Thanks in advance, utt, utt.



d

Augstu mastā

 

(6)

28.10.09. 16:18 (bullshits)

Šodien, ja nu kas, ČR neatkarības diena.

Nē nu — patiesībā jau šis fakts man ir gauži vienaldzīgs, neizsauc itin nekāda veida jūtas, ja neskaita nelielu ablomu, ka veikals Alberts, visticamāk, būs ciet, un alu nāksies pie ķīnīzera iegādāties. Tas nemaz nav tik forši, kā jums šķiet, jo ķīnīzeris kategoriski neiepērk parocīgās kartona kārbas dzintarainās maizītes pārnēsāšanai.

Bet tas nav svarīgi. Par svētkiem, tātad. Aizdomājos par sekojošu lietu — vai vēl kaut kur civilizētajā pasaulē, izņemot nu-jau-post Padomijas telpu un tās ideoloģisko spoguļattēlu Amurikāniju, ir novērojams tāds fetišs, kā piespiedu patriotisms un ar sodiem stimulēta obligātā karogu izkāršana?

I mean — te pat karogu turētāju pie mājām nav, ij katrs privātmājas iedzīvotājs var mierīgu sirdi brīvdienā pagulēt, vai pat, iedomājieties!, izmantot saraustīto darba nedēļu, lai aizšautu kādā ceļojumā. Nevis Priekpilno Svētku gaidās celties sešos no rīta, lai pirmais, kas viņu līksmi sveic, neizrādītos pašvaldības policists.

Brrr, kad šitas vienreiz pāries?



d

Them Tweets

 

(17)

24.09.09. 00:52 (bullshits)

Lielākā daļa man pazīstamo cilvēku uzskata pēdējā laikā interneta Ūberhītu — Twitter — par kaut kādu absurdu idiotismu, kura eksistenci izskaidrot, principā, nav iespējams.

Es viņiem nepiekrītu. Es viņiem kategoriski nepiekrītu. Manā skatījumā Twitter ir vispolitkorektākais serviss internetu vēsturē; tāds, ko mūsdienu sabiedrība, kurā neeksistē jēdzieni «melns», «resns» un citas acīmredzamas lietas, jau sen ir gaidījusi.

Jo vei, šajā uz burtiem un vārdiem balstītajā tīmekļa pasaulē figurē interesanti ļaudis ar interesantu viedokli. Figurē skribenti. Dažādas kvalitātes žurnaļugas. Kaut kādu iemeslu pēc — pat Blogeri. Bet internetos ir milzu kvantums cilvēku, kuri nav spējīgi sasiet kopā vairāk par 10 vārdiem, un līdz pat šī pakalpojuma ieviešanai viņi, principā, tā arī bija un palika sveši šajos krāšņajos dzīves un grafomānijas svētkos. Visu pamesti un ignorēti, banoti un nelasīti, viņi izjutuši pazemojumu, ko iespējams kompensēt tikai komentējot Delfu ziņas.

Tāpat ir arī milzu kvantums lietotāju, kuri nav spējīgi izlasīt vairāk par trīs teikumiem viena ieraksta ietvaros. Lielākā daļa informācijas viņiem tā arī ir palikusi nepieejama, jo kamēr ir izlasīts ievads — smadzenes jau sākušas vārīties un vienīgā, reālā izeja ir — sākt nekavējoties lasīt Komentārus, jo tur viss ir uzrakstīts īsi un saprotami.

Un te beidzot nāk Twitter. Vide, kas padsmit vārdus garu ierakstu padara par standartu. Un šī nožēlojamā diskriminācija ir izskausta, aizvainojošā prasība pēc rakstītprasmes ir likvidēta, visi ir vienlīdzīgi sabiedrības priekšā. Tas ir labi, tas ir pareizi, biedri, mūsdienu pasaulē nekāda veida segregācijai nav vietas. Jā!

TwitterFacebookDelicious, āaaaaaaa, kā korekti piezīmēja pilsonis Exlers — ja te gadījumā ir vēl kāds alternatīvs internets, tad es gribu uz turieni!



Не пизди, сын мой, да не пиздим будешь.

paklausies

Mos Def: Auditorium

Mos Def — tas ir labs nigga. Ļoti labs nigga.

kur varam
satikties

-

Reklāma

Kur palikt Jūrmalā? Apartments Livia, lietotāj, tikai tur!___
Laipni lūgti Šulca online mājoklī. Teksti un neteksti par tēmu un netēmu - jūsu rīcībā. Visas tiesības, protams, paturētas. Bet to jau jūs paši sapratāt.

Ja jums parādās jautājumi - RTFM, ja nelīdz - rakstiet mailu.
___